Testa versija v2.1
#

Redaktora sleja

Intervija avīzei «Izglītība un Kultūra»

Mihails Gorskis ir pedagoģijas doktors, asociētais profesors ķīmijas nozarē, ķīmijas skolotājs un metodiķis. Strādājot Daugavpils Universitātes Ķīmijas un ģeogrāfijas katedrā, profesors [..] kopā ar domubiedriem, kolēģiem izveidojis mājas lapu «Ķīmijas skolotājs» (www.kimijas-sk.lv), kas ļauj topošajiem ķīmijas skolotājiem virtuāli sazināties ar docētājiem un gūt informāciju par jaunāko ķīmijas izglītībā. Taču arī ņemot vērā tehnoloģiju jauninājumus pasaules globalizācijas apstākļos, tomēr paliek pie savas pārliecības - tehnoloģijām bez gudra skolotāja spēka nav.

Kā kopumā vērtējat savu kolēģu un nozares pārstāvju pedagoģijā iespējas mainīties pieredzē un profesionāli sazināties?

Es pieļauju, ka teritoriālajai reformai bija kaut kāda jēga. Bet izglītības jomā šo pārmaiņu rezultātā tika pazaudētas rajonu skolotāju metodiskās apvienības. Faktiski tika izjaukts viens svarīgs posms, kas apvienoja vairāku skolu ķīmijas skolotājus un kas kalpoja par neformālo klubu, kura ietvaros domubiedri varēja mainīties pieredzē, kur kolēģi, kas tikko iesākuši skolotāja gaitas, varēja veidot sakarus ar pieredzējušiem kolēģiem, mācīties no viņiem. Galu galā caur apvienību tīklu ātri un efektīgi tika nodotas visas izmaiņas, kas skāra mācību procesa saturisko un organizatorisko pusi. Pašlaik šo struktūrvienību vietā izveidotas skolotāju metodiskās apvienības novados, bet par kādu šo veidojumu jēgu un efektivitāti var runāt, ja, piemēram, ir novadi ar vienu vidusskolu un «apvienība» ir viens skolotājs, kas strādā vidusskolas klasēs.

Iespēja mainīties pieredzē samazinājās, kad apzināti vai neapzināti likumdevēji pielikuši roku arī vairāku profesionālo skolotāju asociāciju likvidācijai. Šādas asociācijas sāka veidoties 90. gadu vidū un apvienoja aktīvākus skolotājus. Vēl dziļāk vēsturē pamanām, ka pirmā un visrupjākā kļūda šajā aspektā, manuprāt, bija pielaista pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, kad likvidēja Republikānisko skolotāju kvalifikācijas celšanas institūtu. Ja mēs vēla-mies panākt būtisko kāpumu metodiskā darba efektivitātē - un es pieļauju domu, ka sabiedrība, kas veido sociālo pasūtījumu izglītībai, tieši to vēlas, - agrāk vai vēlāk valstī nāksies no jauna veidot šādu vai arī līdzīgu struktūru, kas mērķtiecīgi koordinēs un vadīs skolotāju tālākizglītību - ar kompetentiem metodiķiem, ar savu materiālo bāzi, ar labu bibliotēku, kur būtu pieejamas labākas mācību grāmatas no dažādām valstīm un jaunākā metodiskā literatūra, ar paraugkabinetiem un parauglaboratorijām katrā mācību priekšmetā, kur varētu redzēt un izmēģināt modernāko aprīkojumu, ko lieto pasaulē.

Kā jūs veidojat savu profesionālo bibliotēku?

Jāsaka, ka darbs universitātē spiež mani pašam meklēt iespējas tikt klāt informācijai par notiekošo ķīmijas didaktikas jomā. Ar konferencēm un semināriem ir par maz, tāpēc katru gadu es par savu naudu izrakstīju no ASV disku ar žurnāliem «Journal of Chemical Education» par vienu no iepriekšējiem kalendārajiem gadiem. Samaksājot pienācīgo summu, līdz šim gadam bez kādām «klapatām» biju saņēmis šo materiālu savā rīcībā. Šogad janvāra sākumā mani sagaidīja zvans no firmas «UPS», kas sniedz pasta pakalpojumus. Tika pavēstīts - lai saņemtu savu pasūtījumu, man vēl jānokārto lietas muitā un jāsamaksā papildu nodoklis arī mūsu valstij. Disku ar minēto žurnālu par 2008. gadu, kas man ir vajadzīgs darbam, es, protams, galu galā saņēmu. Bet nācās izniekot pusi no dienas, nokārtojot visas formalitātes. Tas ir tikai viens piemērs ilustrācijai par to, cik pie mums ir pieejama metodiskā literatūra, kura ir vajadzīga kā gaiss, ja mēs vēlamies pietuvināties pasaules labākajai pieredzei.

Kas, jūsuprāt, nepieciešams, lai kļūtu par labu ķīmijas skolotāju?

Jebkurā jomā par gatavu speciālistu nepiedzimst un nekļūst, pat absolvējot augstskolu. Taču, lai kļūtu par labu skolotāju, manuprāt, ir vajadzīgas četras būtiskas lietas. Ir vajadzīgas plašas un stabilas zināšanas, pirmkārt, savā mācību priekšmetā un «radnieciskajās» jomās: matemātikā, fizikā, bioloģijā. Noteikti ir jāorientējas vēsturē, ekonomikā, medicīnā, mākslā un vairākās citās jomās. Ķīmija ir īpaša zinātne, kura nemanāmi iespiežas visās cilvēka dzīves sfērās, lielā mērā nosakot pasaules uzskata veidošanos un ari cilvēces dzīvesveidu. Lai skolēniem veidotos izpratība par ķīmijas vietu sadzīvē, ražošanā, ekonomikā un arī par ķīmijas lomu cilvēces ilgtspējā, tam, kas katru dienu pilda savu misiju, atklājot nākamās paaudzes pārstāvjiem šīs brīnumainās zinātnes pasauli, pašam ir jābūt plaši erudītam cilvēkam. Augstskolas galvenā funkcija ir nodrošināt drošus pamatus turpmākajiem skolotāja mūžizglītības posmiem.

Ir vajadzīgas plašas un stabilas psiholoģijas un pedagoģijas pamatu zināšanas, lai skolotājs prastu mērķtiecīgi, racionāli un efektīgi realizēt viņam uzticētās funkcijas. Ja ķīmijas zināšanas nosaka mācību procesa saturisko pusi, tad pedagoģijas un psiholoģijas zināšanas ir nepieciešamas, lai adekvāti un optimālākā veidā organizētu un vadītu mācību priekšmeta satura apgūšanu. Bez šādām zināšanām nav arī iespējams veidot un mērķtiecīgi attīstīt skolēnu motivāciju apgūt mācību priekšmetu.

Bez plašām un stabilām zināšanām skolotājam ir vajadzīga laba intuīcija. Vai jums ir radies jautājums, kāpēc nav nevienas valsts, kur sabiedrība būtu apmierināta ar eksistējošo izglītības sistēmu? Kāpēc periodiski «paceļas» jautājums par izglītības kvalitāti un sākas kārtējās reformas, kuru mērķis būtu uzlabot esošo situāciju? Kāpēc katru reizi jebkurš mēģinājums tehnoloģizēt izglītību, kas sākotnēji izskatās cerīgs, inovatīvs, galu galā beidzas ne īpaši veiksmīgi?

Atbilde ir ļoti vienkārša. Pašā izglītības sistēmā slēpjas viena neatrisināma pretruna: unikālu un neatkārtojamu indivīda attīstības procesu, kopš izveidojās klašu sistēma, sabied-rība ir pārvērtusi par kaut ko, kas ir līdzīgs konveijeram. Skolā gan mācību saturs, gan satura apgūšanas process tiek orientēts uz tā dēvēto vidējo skolēnu, kuru neviens nav redzējis un kurš dabā neeksistē. Esmu nostrādājis skolā trīsdesmit astoņus gadus un varu droši apgalvot, ka neesmu sastapis skolēnu, kurš būtu viens pret viens līdzīgs kādam citam.

Intuīcija ir nepieciešama, lai skolotājs, balstoties uz savām zināšanām, pieņemot lēmumu, katru reizi ņemtu vērā arī šobrīd būtiskākās nianses. Tikai tad var cerēt, ka plānotais rezultāts tiks sasniegts. Lai veidotos intuīcija, ir jāuzkrāj pieredze. Kā minimums, ir vajadzīgs no trīs līdz piecu gadu intensīvs darbs, lai jaunais skolotājs ieaugtu sava darba būtībā, lai sāktu izkristalizēties profesionālās prasmes un iemaņas, kuras ir nepieciešamas, lai ar lielu varbūtības pakāpi paredzētu savas darbības rezultātu. Tāpat, kā ārsts visu mūžu mācās no savām kļūdām, skolotājs arī mācās no savām. Tikai ar tādu atšķirību, ka, piemēram, vairākās valstīs ķirurgs izglītojas 15-20 gadus, pirms sāk patstāvīgi nopietni operēt, un nevienam neienāk prātā organizēt kaut ko līdzīgu «Iespējamai misijai» medicīnas lauciņā, bet tajā pašā laikā attiecībā pret skolotāju nez kāpēc sabiedrība gaida, ka no augstskolas sienām izies jau gatavs speciālists.

Kādi būtiski trūkumi ir topošo skolotāju sagatavošanā?

Skolotājam kā aktierim jāmāk kustēties klasē un katras stundas posmā izvēlēties savu vietu un pārliecināt skolēnus-partnerus nospēlēt savas lomas atbilstoši stundas saturam un mērķim. Ir jāmāk pilnvērtīgi izmantot tādus «darbarīkus» kā balss, mīmika, emocijas... Tas diemžēl nav iekļauts studiju programmās.

Katra stunda lielā mērā pielīdzināma lugai. Ja profesionāli aktieri spēlē uz skatuves reizi dienā, tad skolotājs iziet uz skatuves vairākas reizes dienā. Izcils krievu mediķis Vla-dimirs Behterevs savā laikā ir teicis: «Ja slimniekam pēc sarunas ar ārstu nepalika vieglāk, tad tas nav ārsts.» Ideāli, ja pēc katras stundas skolēns izietu no klases ar mainītu attieksmi pret pasauli un savādākām domām par savu vietu tajā, pacilāts, ar spīdošām acīm, ar karstu vēlmi uzzināt, kas būs nākamajā šīs «lugas» daļā. Lai stunda būtu veiksmīgi izdevusies, tai ir jābūt ne tikai bagātai un dziļai saturiski, bet arī ētiski un estētiski skaistai.

Skolotāju var salīdzināt arī ar mācītāju. Tāpat kā mācītājam, skolotāja galvenais instruments ir vārds. Ir vajadzīga ari ticība un vēlme kalpot. Ne velti dažreiz jokojot saka, ka skolotājs nav profesija, tā ir diagnoze. Ja ir dziļas un plašas zināšanas, intuīcija, labas aktiera dotības un ticība savai misijai, ar laiku viss izdodas.

Bet realitāte, ar kuru jaunajam skolotājam jāsastopas klasē, ir ne tikai saistībā ar spēju labi vadīt priekšmetu.

Jā, nesen pie mums universitātē bija noslēguma konference par kvalifikācijas praksi, kurā profesionālā maģistra studiju programmas 2. studiju gada studenti dalījās ar iespaidiem par skolās redzēto un izjusto. Vairāki no viņiem nekad nebija domājuši, ka tik daudz laika ir jāvelta, gatavojoties stundām. Novērojot skolotāju darbu, pamanījuši, cik iespaidīga ir dažāda rakstura papīru plūsma, kura ievērojami traucē skolotājiem veltīt laiku tiešam darbam ar skolēniem. Protams, nācās pamanīt, ka skolotāja darbalaiks nav normēts, ka skolotājiem, ar kuriem viņi visciešāk kontaktējušies, bieži nācās vēlajos vakaros, sestdienās un svētdienās nodarboties ar to, kas ir saistīts ar darbu skolā, atņemot brīvo laiku savai ģimenei. Nenoliedzami, pacēlās jautājums par disciplīnas trūkumu skolās, par zemu skolotāja darba atalgojumu un likumsakarīgi - arī par ne īpaši augstu skolotāja profesijas prestižu sabiedrības acīs.

Vai manāt sabiedrībā politisku gribu reāli mainīt situāciju izglītībā?

Pašlaik es neredzu, ka sabiedrībā tāda būtu. Gluži otrādi. Tendences, kuru aculiecinieki mēs visi esam, kopumā ir virzītas pretējā virzienā, un mēģinājumi pielabot atsevišķas sistēmas daļas nespēj globāli kaut ko glābt. Tagad daži ekonomisti un politiķi runā un raksta par to, ka Latvijai ir vajadzīga sava «Nokia». Kaut kas līdzīgs «Nokia» parādīsies tikai tad, kad pie mums daļa no nacionālā kopprodukta, ko izlieto izglītībai un zinātnei, pietuvosies Somijas rādītājam un kad pie mums sāks uzstādīt pieminekļus godīgi kalpojošiem skolotājiem, kā to, piemēram, ir izdarījuši Somijas pilsētiņas Kouvolas iedzīvotāji.



«Izglītība un Kultūra», 2011. gada 27. janvāris

Interviju sagatavoja Vita Pļaviņa


         
Share

Lietotājvārds vai e-pasts:
Parole:
POTCPSSv
   1234
567891011
12131415161718
19202122232425
262728293031 
Testa versija v2.1 © 2009 - 2010 Ķīmijas skolotājs, visas tiesības paturētas
info@kimijas-sk.lv