PALĪGS

ELEKTRONEGATIVITĀTE

Jēdzienu "elektronegativitāte" 1932. gadā ir ieviesis amerikāņu ķīmiķis Lainuss Polings (1901-1994).

Ķīmiskās saites elektronu pāra orbitāles sadalījums starp abu atomu telpām ir atkarīgs no šo atomu spējām piesaistīt sev saites elektronu pāri. Skaitliski šādu spēju novērtē ar lielumu, ko sauc par elektronegativitāti. Elektronegativitāte ir elementa spēja kovalentā molekulā pavirzīt uz savu pusi ķīmiskās saites elektronus. Elektronegativitāti mēra elektronvoltos (eV). Lai pārvērstu elektronvoltus par kDž/mol, vajag šo skaitu reizināt ar 96,486.

Praksē, lai raksturotu saites tipu, kas veidojas dotā elementa savienojumā, parasti izmanto nevis elektronegativitāti, bet relatīvu elektronegativitāti. Dažādās tabulās ir sastopamas relatīvās elektronegativitātes skaitliskās vērtības pēc Polinga, Ollreda, Rohova, Sandersona u. c. datiem, kas nedaudz atšķiras savā starpā. Atšķirības ir pamatojamas ar to, ka dažādi autori ir izmantojuši aprēķiniem dažādas metodikas.

Elektronegativitāte likumsakarīgi mainās atkarībā no elementa vietas periodiskajā sistēmā. Katra perioda sākumā atrodas elements ar vismazāko elektronegativitāti - tipiskie metāli, bet perioda beigās (pirms cēlgāzes) - elementi ar vislielāko elektronegativitāti, t.i., tipiskie nemetāli. Vienas un tās pašas apakšgrupas elementiem līdz ar kodola lādiņa palielināšanos elektronegativitātei ir tendence samazināties. Tādējādi, jo tipiskāks metāls ir elements, jo mazāka ir tā elektronegativitāte un, jo tipiskāks metāls ir elements, jo lielāka ir tā elektronegativitāte.